Mēdz teikt – ja vien sienas spētu runāt… Jā, Svētes pilij netrūktu stāstāmā, vajag tikai apstāties, ieklausīties un būt gatavam kādam jaunam atradumam, kādam viesim no citas desmitgades vai pat cita laikmeta. Ja turam acis un sirdi vaļā, stāsti pie mums atnāk paši. Mums tikai jāprot tos notvert un stāstīt tālāk.
Jau kopš bērnības mēs mācāmies mīlasstāstu burvību. Vispirms tie ir Princis un Pelnrušķīte vai Mazā Nāriņa, vēlāk mēs iepazīstam slavenu romānu varoņus kā Retu Batleru un Skārletu O Hāru, bet vēl pēc tam - reālus vēsturiskus tēlus kā Napoleonu un Žozefīni vai Edvardu VIII un Valisu Simpsoni. Laika upē šie stāsti mirdz kā pērles gliemežnīcās, valdzinot un prasoties tapt pārstāstītiem atkal un atkal. Pieauguši mēs saprotam, ka bieži vien divu cilvēku sastapšanās iezīmē ne vien pārmaiņu punktu viņu pašu dzīvē, bet kļūst par nozīmīgu līniju vēstures kopējā stāstā.