Pirms dažiem desmitiem gadu, kad es vēl pati biju bērns, ļoti apzinīga un paklausīga skolniece mazā lauku skoliņā, par dažādību un citādību bija pieņemts runāt pieklusināti. Skolotājas un vecāki arvien atgādināja uz cilvēkiem ratiņkrēslos neskatīties, par savādību nerunāt un nesmieties, ikdienas runā neizmantot tādus vārdus kā idiots, daunis vai zilais. Mēs tikām audzināti par pieklājīgiem, taču vai par atvērtiem, pieņemošiem un līdztiesīgiem? Diez vai! Manas paaudzes cilvēki par tādiem auga un joprojām aug paši, mācoties no ārvalstīs pieredzētā, jā, arī no kino, mūzikas un, protams, arī literatūras. Literatūra ir kā dažādības, tolerances un atvērtāka prāta atbalss, turklāt ieskandināt šīs vērtības jaunākajā paaudzē varam jau no bērnības.